tad ir svētki

Ēriks raksta: “Dziesminieku koncertus labprāt apmeklējis jau no agras jaunības. Tolaik man pat sapņos nerādījās, ka pats kādreiz uzstāšos kā bards. Tā nu mana dzīve iegrozījās, ka ģitāras spēli es sāku iepazīt, krietni pārsniedzis 40 gadu slieksni. Un arī tad, sākot apgūt instrumentu, nebija domas par publisku uzstāšanos un dziesmu sacerēšanu. Bet brīnumi notiek! Dziesmas pieteicās un ar laiku nevaldāmi aicināja mani tās kādam nodziedāt. Te nu es esmu!!! Turpinu ļauties muzicēšanas brīnumainajam priekam!!!”

Trīs dziesminieki – pašu sacerētu dziesmu autori. Radinieki gan dzīvē, gan dvēselē. Viņu spēks ir kā jūtu trauslumā, tā stingrā dzīves nostājā. Ceļ godā “vārdu” – to, kas ieskanas apziņā, virknējas dzejas rindās un izskan pašu radītās melodijās. Kopā ierakstījuši Janas Egles dziesmu albumu “Ainava ar vientuļu koku”.

Maija ir dzejniece, dziesminiece, pasākumu organizatore, kas prot gan uzrakstīt scenāriju, gan izveidot režiju, gan pasākumu arī novadīt. Par sevi viņa saka: “Cilvēks, kuru fascinē cilvēki, vietas un laiks. Viss, ko daru (radu vai vadu pasākumus, rakstu tekstus, muzicēju) ir mans veids nerimtīgai sarunai ar sevi pašu, pasauli, laiku un ļaudīm tajā.” Maijas būtība dzirksteļo katrā mirklī, ko viņa pavada uz skatuves, vai tā būtu liela estrāde, vai mazs siena šķūnis. Maiju grūti sajaukt ar kādu citu – tāda balss, kājas piesitiens, enerģiskā ģitārspēle, plikās pēdas vasaras koncertā, vai melnā aukliņā iekārtā mirdzošā Roķenes ģitāra ir tikai viņai – liepājas vēju dziesminiecei.

Par pilnvērtīgu jauno dziesminieci un Austrasbērnu kļuvu līdz ar dalību jauno dziesminieku konkursā “Tīrradnis” 2021. gadā, taču dziesminieku sejas, vārdi, mūzika un vide man bijusi tuva daudz agrāk. Tālab šobrīd šķiet gluži vai neticami, ka daudzi no tiem, kurus devos klausīties “Bilžu” koncertos, Vērmaņdarzā vai citur, tagad ir mani domubiedri un arī draugi. Cilvēku loks, ar kuriem kopā muzicējam un esam, kļūst tikai plašāks, un bagātīgāks top arī dziesmu pūrs. Ārkārtīgi izbaudu iespēju sajust Austras Pumpures klātbūtni caur tiem, kam laimējies būt viņas tuvumā, un mācīties izstarot, dot, vairot šo gaismu un īstumu savā dzīves un mūzikas ceļā.

Arnis ir dziesminieks ar ļoti plašu dziesmu pūru un vēl plašāku skatu uz laiku un telpu, kurā dzīvojam. Šķiet, Arni ir neiespējami apturēt – te viņš sastopams Katlakalna baznīcas Paradīzes dārzā, te kādā koncertā, uzstājamies kopā ar ģimeni, te jau Liepājā, Rožu laukumā, un te – apceļojot Latviju ar savu velosipēdu un mainot dziesmas pret naktsmājām. Kāds Arni atceras no TV raidījumiem, kāds no Dziesmotās revolūcijas koncertiem, kāds no Bilžu laikiem, vēl kāds Arni visciešāk saista ar Austrasbērniem. Lai kādas arī būtu dzīves nogriežņu piesaistes, Arnis cauri laikiem ir un paliek viens no dedzīgākajiem dziesminieku uguns kūrējiem un turētājiem. Šajā koncertā Arnis uzstāsies kopā ar savu meitu, talantīgo vijolnieci un dzidras balss īpašnieci Laimu Miltiņu.

Rūta Ķergalve ir dziedātāja un mūzikas autore no Kuldīgas. Muzikālās gaitas uzsākusi Kuldīgā, kad 12 gadu vecumā pašmācības ceļā apgūti ģitārspēles pamati, sarakstītas pirmās dziesmas, izveidots pirmais mūzikas sastāvs. Latvijas alternatīvās mūzikas pasaule un dziesminieku kustība ir būtiski ietekmējuši mūziķes muzikālo darbību un attīstību.  Absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju kā džeza un populārās mūzikas vokāla skolotāja. Dabas tuvums un miers iedvesmo muzikālo jaunradi. Ķergalves mūzikā dzirdamas džeza, folkmūzikas un popmūzikas iezīmes, kas kopā ar savdabīgo vokālu un kompozicionālo uzbūvi veido Rūtas muzikālo rokrakstu. Savu mūziku Rūta raksturo kā noskaņu mūziku, kas klausītāju ieved emociju un sajūtu pasaulē.

Esmu Lukas Norkūnas no Viļņas, Lietuvas. Sāku spēlēt ģitāru un dziedāt pusaudža gados, savukārt pirmie koncerti sākās 20 gadu vecumā. Esmu studējis filozofiju ar motīvu atrast jēgas “zelta podu” savai dziesmu rakstīšanai un tāpēc nolēmu kļūt par ceļojošu mūziķi – tieši trubadūru. Sāku spēlēt Viļņas ielās un vietās, ceļoju pa dažādām savas valsts pilsētām, spēlējot viens vai grupās, ciemojos televīzijā un citās vietās. Šobrīd esmu izdevis divus savu dziesmu albumus, kurus esmu iespēlējis viens pats. Noteikti paklausieties tos! 🙂

Uldis Ozols dzimis Liepājā, audzis un skolojies Rīgā, bet sirdī vienmēr palicis kurzemnieks. Mīl mākslu visās tās izpausmēs, lai gan dienišķo maizi pelna ar fizisku darbu. Ģitāras spēlei pievērsies pēc atgriešanās no obligātā dienesta padomju armijā. Cenšoties iemācīties tolaik nepublicētās un noslēpumainās Imanta Kalniņa dziesmas, sācis dziedāt un spēlēt Austras Pumpures programmās, kļūstot par savējo – Austrasbērnu. Pateicoties Austrai un komponista Imanta Kalniņa radītajai dziesmotajai gaisotnei Liepājā, tāpat kā daudzi Austrasbērni, sāka sacerēt dziesmas, kuras izceļas ar īpaši izraudzītu tekstu un tikai Uldim raksturīgiem melodiskiem risinājumiem. Līdztekus par saviem pirmajiem garīgajiem skolotājiem Uldis atzīst Haralda Sīmaņa, Ievas Akurateres un Māra Putniņa dziesmas.

Lauma raksta: “Esmu komponiste un mūziķe, un aizrautīgi darbojos kormūzikas jomā, rakstot dziesmas jauktajiem, sieviešu, meiteņu, skolēnu un citiem koriem. Arī man pašai patīk dziedāt un spēlēt ģitāru, tāpēc labprāt iesaistos dziesminieku kustībā, sajūtot vairāku dziesminieku paaudžu un radošā gara spēku un smeļoties iedvesmu no latviskās un dvēseliskās kultūrvides. Es interesējos par dzeju: gan mūslaiku, gan klasisko, un jo īpaši dzejnieču radītu – tādu, kas atklāj sievietes iekšējo pasauli, un kopā ar domubiedriem no Solfeg.io dzejas, mūzikas un mākslas platformas esmu producējusi divus dzejas un mūzikas albumus: “Tu sauci mani vārdā – upju līnijās” (to iespējams noklausīties straumēšanas platformās) un izcilā latviešu dzejnieka un atdzejotāja Knuta Skujenieka audiogrāmatu “Dziesmu dziesma”, ar ko piedalāmies kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma”. Esmu mūzikas mācību lietotnes Solfeg.io līdzveidotāja, darbojos mūzikas skolā “Muzikālā darbnīca” un veidoju interaktīvas mūzikas darbnīcas bērniem un pieaugušajiem. Esmu absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un pašreiz studēju doktorantūrā.

Pavītolu uzvārds latvju mūzikā absolūti nav svešs – Juris Pavītols minams kā slavenās rokgrupas “Līvi” dibinātājs, savukārt viņa dēls Matīss Pavītols 90. gadu otrajā pusē kā bundzinieks spēlējis grupās “Tumsa”, “Putnu Balle” un “Valters un Kaža” un ir mūziķis ar lielu pieredzi. Pašlaik Matīss nomainījis bungas pret ģitāru un skolojies vokālajās prasmēs pie operdziedātāja un Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēja Krišjāņa Norveļa. Nupat Matīss izdevis debijas soloalbumu, kurā iekļautas vienpadsmit dziesmas, no kurām lielākajai daļai mūziku un arī tekstus ir sarakstījis viņš pats.

Skatuves māsas – tā varētu dēvēt mākslinieču trio, kas kopīgi radījušas jau vairākas koncertizrādes un spēlējušas daudzos kopīgos koncertos. Māsu būšanu atmosfērā tiek dziedātas gan savas dziesmas, jo visas māsas ir izcilas mūziķes, gan garīgi tuvās draugu – latviešu mūziķu dziesmas. Neizpaliekoši ir arī no atmiņu lādes izceltie stāsti par skatuvi mīlošajiem – aktieriem un muzikantiem, visiem tiem “trakajiem”, kas “rāpjas” uz skatuves, lai liecinātu, ka dzīvot un kvēlot ir vērts. Katra satikšanās ar Māsām ir kā muzikāli emocionāls lidojums – viegls, īsts un nepārejošs. Izcilās balss īpašniece, kurā mīt sajūtu trauslums un gara spēks, – Ieva Akuratere, multiinstrumentāliste un dziesmu aranžētāja, reizēm šķiet, ka 12-pirkstu, un tomēr 12-stīgu ģitāriste Ilze Grunte un režisore, dzejniece, brīnišķīga dziedošā aktrise ar dziļu, samtainu balsi – Raimonda Vazdika kopā ar Austrasbērniem un citiem jaunajiem mūziķiem Rendas estrādē uzburs kādu neaizmirstamu muzikālo notikumu.

Sēdēju ar dziesminiekiem pie vieniem ugunskuriem Vides aizsardzība kluba talkās 80-os. Pats ģitāru paņēmu rokās 51 gada vecumā (pirms 5 gadiem). Laikam jau savā raibajā, garīgā ceļa meklētāja dzīves skrējienā bija sakrājies, ko teikt. Īsā laikā radās ap 20 dziesmām. Daļa no tām ar paša vārdiem, daļa ar Arvīda Ulmes un Agitas Dragunas vārdiem; pa kādai ar citu autoru vārdiem. Dziedāšana ir prieks un pašizpausmes veids. Iztiku pelnu ar grāmatvedību.

Helēna dziesmo jau 30 gadus, kā pati saka, dažādos “agregātstāvokļos”. Piedalījusies un izdevusi vairākus albumus gan solo, gan ar grupām, zināmākās no tām ir “Skumju Akmeņi”, “Levīti”. Helēna komponē, bīda tekstus, spēlē dažādus mūzikas instrumentus – visbiežāk klavieres, ģitāru, blokflautu un, protams, balss saites. Labi atpazīstama ar savu unikālo balss tembru un plašo diapazonu.

Plašāk zināms kā interesantu alternatīvās mūzikas grupu (Hospitāļu iela, Manta, JUUK un citas) dalībnieks, kurām pats raksta dziesmas. Iedzied gan populāru dzejnieku vārsmas, gan raksta pats savus tekstus, kuri ir ļoti daudzslāņaini, neparasti, nereti pat psihodēliski.

Liepājniece, mūzikas skolotāja, dziesminiece, Austrasbērns Zanda Štrausa par sevi reiz stāstījusi: “Manu dziesmu nav daudz, dažas laika gaitā izgaisušas, dažas dzīvo savu dzīvi kaut kur izplatījumā, dažas tiek dziedātas vēl šobaltdien, visas ar iemīlētiem dzejnieku vārdiem. Pa kādai melodijai bērnu dziesmiņās, ar draiskiem tekstiem ieskanas arī tagad, manās mūzikas stundās, bet tā kā tās nepieturu, tad jau nākamā reizē skan cita. Īsti nezinu vai atbilstu šim cildinātajam, peltajam, izsmietajam, godātajam, brīžam nenovērtētajam, brīžam pārvērtētajam nosaukumam – Dziesminieks, bet, ja tas ir cilvēks, kurš dziedot top laimīgs, tad es esmu Dziesminieks…” Zanda Štrausa ar savu dedzīgo acu skatienu, kolosālo humora izjūtu un labsirdīgo spēju atraisīt un iekustināt publiku viennozīmīgi ir mūsu Dziesminieks, pie kura ugunskura gribas pulcēties vēl un vēl. Zandas repertuārā ir gan autordziesmas un citu Austrasbērnu radītais, gan Imanta Kalniņa, gan citu zināmu latviešu mūziķu melodijas, kas sasauc kopā tuvus un tālus Zandas sirsnīgās personības mīļotājus.

Sen sen pirms 41 gada, kad man bija 15 gadi, nonācu pie Austras. Biju kaut ko mēģinājusi sacerēt arī iepriekš, bet līdz ar Austras kompāniju, kura bija bezgala radoša un pēc koncertiem dziedāja līdz rīta šausmai, sāku intensīvi rakstīt dziesmas. Dziedāju sākumā viena. Tad ar Sudmaļu ansambli. Tad ar draugiem un kursabiedriem, kas radās mūzikas skolā vai Austras vidē. Ar ģitārām, ar citiem instrumentiem. draugiem un ilgām pēc mīlestības. Tad mainījās dzīve, nokristījos, bērni un ģimene palika priekšplānā, ar Austru koncertēju retāk, toties katru dienu dziedāju baznīcā un atkal rakstīju dziesmas. Nu jau Dievam, pa taisno Mīlestībai. Vienbalsīgas, ar ģitāru vai ērģeli. Tad sāku organizēt Liturģiskās mūzikas darbnīcas, aizrāvos ar kora dziedājumiem – un turpinu rakstīt. Nu jau četrās balsīs. Bez ģitāras. Un nu jau strādāju par aprūpētāju pie jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem. Un dziedāšanai paliek mazāk laika. Bet mūzika joprojām ir mana saikne ar to Galaktiku, Tēviju, kas ir debesīs – kur mūzika ir valoda, kurā saprotas ceļabiedri.

Gaišs cilvēks, aizrautīgs ceļotājs un talantīgs ģitārists – tas rezultējas ar pasaules elpu un plašumu viņa radītajā mūzikā. Eiropā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Āzijā koncertu ceļojumos gūtie iespaidi, šķiet, bagātinājuši ne tikai Reiņa melodijas, bet visvairāk iedvesmojuši viņu atvērtībai dažādām kultūrām un atšķirīgiem cilvēkiem. Koncertos klausītājiem vienmēr ir iespēja baudīt Reiņa ceļojumu pieredzi – kā stāstos, tā mūzikā. Reinis rada gan instrumentālus skaņdarbus, gan arī raksta dziesmas ar savu un citu dzejnieku tekstu (šogad izdots jauns albums “Vārdi” ar latviešu autoru dzeju). Plašāka informācija par Reiņa radošo darbību atrodama mājaslapā: https://www.reinisjaunais.com (te arī sameklējams iespaidīgs kalendārs, kas pārsteidz ne vien ar koncertu datumu daudzumu, bet arī ar notikumu vietu plašo ģeogrāfiju).

Pašam nezināmu iemeslu dēļ vēlme apgūt kādu mūzikas instrumentu savulaik īstenojās ar pieejamāko – klasiskās ģitāras sastapšanu. Jau vienkāršāko akordu atkārtošana ieveda dziļā saskaņā, no kuras kā pārsteigumi dzima iedvesmas pārņemti vārdi un to melodijas.

Kā dziļi intīms process tas turpināja tāds būt sev līdzi atverot durvis uz arvien vairāk dzirdīgu klausītāju sirdīm. 2010. gadā pirmie aicinājumi piedalīties dziesminieku pasākumos atklāja sajūtu par piederību plašākai cilvēka gara izpausmes kopienai. Ap to pašu laiku tika ierakstīts pirmais studijas albums, pie kura darbs joprojām nav noslēdzies. Radušies jauni skaņdarbi un iedvesmas, kas arvien vēl gaida uzņēmību tos iemūžināt aranžētā ierakstu formā. Līdz tam piepilda to dzīvais izpildījums.

Elīna Līce – dzejniece un dziesminiece, kuras smalkākais un virtuozākais instruments ir balss. Viņu aizrauj improvizācija, dziesmas neatkārtojāmas noskaņas radīšana. Elīna izpilda gan pašas sacerētas, gan citu autoru radītas dziesmas. Īpašu lomu viņas repertuārā ieņem arī latviešu tautasdziesmas. Savulaik Elīna vadīja pasaules mūzikas grupu “Baobabs”. Ir divu dzejoļu krājumu – “Tik tuvu pie” (kopkrājums ar Andu Līci, 2008) un “Redzu” (2018) autore.

Elīna: “Muzicējot būtiska ir ne tikai ideja un darbība, bet arī attieksme pret mūziku, tekstu un klausītāju. Svarīga ir vēsts paušana, kas ir vairāk kā sevis prezentēšana. Dziesminieks ir cilvēks, kurš muzicējot pārraida kādu viņam un, vēlams, klausītājam nozīmīgu vēsti. Tas ir cilvēks, kurš dziedot iemieso kaut ko tradicionālu, saudzējamu, izjūtamu. Dažkārt arī komisku. Kurš „iznes uz āru” individuālo un nereti arī nacionālo. Dziesminieku izpildītajai mūzikai, pirmkārt, ir raksturīga intimitāte.”

Dzīvoju skaistajos Latvijas laukos Salacgrīvas pusē, bet dzimusi, augusi vienā no visromantiskākajām pilsētām – Cēsīs. Un patiešām esmu neglābjama romantiķe. Audzēju un kopju bērnus, puķes un kultūru. Mani iedvesmo ceļošana dabā, laikā un pa ceļam sastaptie ļaudis. Sev un citiem novēlu mazāk čīkstēt, vairāk dziedāt. Par pieredzi un nonākšanu dziesminieku vidē. Tas būtu garš stāsts, bet ir vairāki pieturas punkti, kas man ļāvuši līdz tam atnākt:

• Dziesmotais un kulturālais mantojums, ko esmu saņēmusi no saviem senčiem, vecvecākiem,
  vecākiem. Un joprojām saņemu, piemēram, korī;
• Vecā, zaļā ģitāra, ko reiz atvedu no Īrijas;
• Piedalīšanās dažādos interesantos notikumos un konkursos (“Cēsu dziesma” ,“Ģitāristu sesija”, “Sudraba kaija”, “Bardu rudens”);
•  “Austrasdienas” 2020. gadā un jauno dziesminieku konkurss. Un šī, joprojām, tik ļoti sirdi sildošā – satikšanās. Pēc tam arī pirmais dziesmas ieraksts Liepājā;
• 2021. gadā ar pašas spēkiem, līdzekļiem un lielu Reiņa Jaunā palīdzību tapa mini albums “Ver laime zemenes uz smilgām”, lai piefiksētu un saglabātu daļiņu no savām dziesmām Dziesmu sacerēšana un dziedāšana man dod garīgu piepildījumu, glābj, mierina, stiprina, apbur. Tas ir veids kā pastāstīt stāstus, veltīt mīlestību un paturēt mirkļus kā mazas mīļas fotogrāfijas.

Mans vārds ir Gunārs Rūtenbergs. Nekāds milzu mākslinieks neesmu, bet bišku spēlēju. Esmu jau diezgan sens – 60+… Reiz man Kuldīgā bija grupa, bet tagad uzspēlēju savam priekam. Esmu arī šo to uzrakstījis, bet par to maz kas zina. Mana lielākā neveiksme laikam ir tā, ka neesmu sadzirdēts – mani vajag pavilkt, bet nav kas velk. Un pašam uzbāzties netīk. Lēnām gan paliek skumji, ka dziesmiņas ir, bet par tām neviens nezin… Nu liekas, ka pienācis pēdējais vagons. Tagad, ja sanāks, tiksimies Rendā.

Ēriks ir labi pazīstams folkloras un postfolkloras vidē, bet dziesminieku kustībā – jaunums! Neraugoties uz to, dziesminieki un viņu radītā mūzika Ērikam ir tuva jau ļoti daudzus gadus, tāpēc arī viņa mājās laiku pa laikam tiek rīkoti dziesminieku vakari. Ēriks uzsver: “Man ir ļoti mīļi un tuvi draugi – dziesminieki”. Rendā dzirdēsim gan Ērika paša sacerētās melodijas, gan dziesmu, kas Daiņa Baldzēna izpildījumā savulaik iedvesmoja viņu pievērsties dziesminieku kustībai.

“Papildus tam visam, ar ko nodarbojos ikdienā, reizēm sava prieka pēc gribas aiziet kaut kur dabā, pie jūras, paņemt līdzi dzejas grāmatiņu un vienkārši ļauties izdziedāties no visas sirds. Jau no laiku laikiem mani ļoti uzrunā Ojāra Vācieša dzeja. Uzstāšanās Rendā būs mana izkāpšana no komforta zonas un reizē eksperiments, vai mana stīga par Ojāru Vācieti rezonē arī citiem,” stāsta Ēriks.

So my name is Jonas and I am a hobby musician from Sweden who really enjoys writing songs. I have been writing since I was around 16y years old and I have around 125+ songs in my library by now. Many, many of them are completely horrible, but they have all helped me along to push out a few pretty great ones.

I tend to write about various topics and I rarely, if ever, go into a song with a plan in mind. It usually becomes something new in the process. My songs are mainly about love, animals, food, data and password management, and whatever else comes to mind.

I really love to work and polish songs and see if I can squeeze something new out of them. I never really consider my songs 100% done, they can always be updated and changed some years later. At least that seems to keeps happening 🙂

Mūziķis, dziesminieks, kurš ar saviem koncertstāstiem ved ceļojumā pa vietām, kurās bijis, un iepazīstina ar cilvēkiem, kurus saticis. Kārļa tembrs un stāstnieka maniere paliek atmiņā katram, kurš kaut reizi bijis viņa koncertā. Daudziem asociējas ar savu vienīgo dziesmu “Kaijiņa”, taču Kārļa mūzikas lādīte ir daudz plašāka. Papildu regulārajiem koncertiem visā Latvijā, Kārlis ar domubiedriem jau kopš 2012. gada dodas “Velomūzikas” ceļojumos, veicot konkrētu maršrutu un koncertējot apmaiņā pret naktsmājām. Tur arī iepazīti tik dažādie dzīvesstāsti un vietu stāsti, ko ietērpt mūzikā un pastāstīt citiem.

Ar mūziku cieši saistīts visu mūžu. Jau vairāk kā 25 gadus muzicēju paša izveidotajā grupā “Willow Farm”, rakstu dziesmas un tekstus. Pa laikam arī viens pats ņemu ģitāru un spēlēju, un dziedu visu, kas ienāk prātā. Ja kādreiz manu solo programmu pārsvarā veidoja “Willow Farm” dziesmu akustiskās versijas (jo pamatā šīs dziesmas tieši tā arī tika sacerētas – ar ģitāru), tad tagad jau rakstu arī repertuāru, kas būs domāts klausītāju iepazīstināšanai ar mani kā solomākslinieku. Mēdzu izpildīt arī citu autoru dziesmas un dziesminieku tradīcijā iedzīvināt gan “The Beatles”, gan “Radiohead” kompozīcijas.

Sevi un patiesību allaž meklējošs dziesminieks. Savas dziesmas mēdz sadungāt. Melodiju frāzes ieskanas prātā un neatstājas, līdz ieaužas pilntiesīgā dziesmā, savienojoties gan dzejnieku, gan tautasdziesmu spēka vārdiem. Dziesmas nedzied, bet šamaņo.